IESPĒJAMĀS PAZĪMES, KAS VAR LIECINĀT PAR NARKOTIKU LIETOŠANU

 

Ārējā izskata izmaiņas:

nevīžība, netīrība, nolaidība,
šauras vai platas, uz gaismu nereaģējošas acu zīlītes,
novājēšana,
sejas ādas bālums, sausums,
uz elkoņa locītavu iekšpuses, roku plaukstu, kāju, kakla u.c. vēnām var atrast injekciju pēdas, pašas vēnas – sacietējušas, pigmentētas,
miegainība, nedrošas kustības, runas traucējumi.

 

Uzvedības izmaiņas:

noslēpumaina, bieža atrašanās ārpus mājām,
izolēšanās slēgtās telpās,
krasas garastāvokļa svārstības,
darbaspēju, koncentrēšanās spēju zudums,
mācību un darba kavējumi,
interešu maiņa, zudums,
attieksmes maiņa pret ģimeni, draugiem, jauni draugi,
naudas aizņemšanās, dažādu mantu pārdošana, mantu pazušana.

Lai arī šeit norādītas iespējamās narkotiku lietošanas pazīmes, diagnozes noteikšanu var veikt tikai pieredzējis speciālists; tādēļ speciālistiem bez profesionālām zināšanām pēc atsevišķu pazīmju novērošanas nevajadzētu tūlīt izdarīt viennozīmīgus secinājumus, bet griezties pēc padoma pie profesionāļiem šajā jomā, kā arī pārrunāt radušās aizdomas ar iespējamā narkotiku lietotāja ģimenes locekļiem.

 

OPIĀTI

Tās ir narkotikas, kam raksturīga sedatīva bremzējoša iedarbība. Pie šīs grupas pieder dabiskās un sintētiskās vielas, kas satur morfijam līdzīgus savienojumus. Galvenokārt tās ievada, injicējot vēnā; pēdējā laikā bieži heroīna lietošana tiek uzsākta ostīšanas veidā. Visas dabiskās opiātu grupas vielas iegūst no magonēm.

 

Visbiežāk opiāti sastopami šādos veidos:

magoņu salmi – sasmalcinātas un izkaltētas stublāju un galviņu daļas (magoņu sēkliņas narkotiski aktīvas vielas nesatur); no salmiņiem izgatavo acetilēto opiju;

acetilētais opijs – lietošanai gatavs šķīdums, kas iegūts vairāku ķīmisku reakciju rezultātā; tam ir tumši brūna krāsa un raksturīga etiķa smarža;

jēlopijs – īpaši apstrādāta magoņu stublāju sula; tiek izmantota kā izejviela acetilētā opija šķīduma izgatavošanai; substance atgādina plastilīnu; krāsa - no baltas līdz brūnai; to pārdod nelielu bumbiņu veidā;

metadons – spēcīga sintētiska opiātu grupas narkotika, pārdod balta pulverīša vai gatava šķīduma veidā; dažās valstīs atļauts kā aizvietotājlīdzeklis opija narkomānu ārstēšanai.

heroīns – balts vai brūns pulveris.

Opiātu kopīgās īpašības:

Izraisa eiforisku stāvokli, miermīlību (pēc pirmās lietošanas reizes reakcija var būt visdažādākā – no spēcīgas vēlmes lietot vēlreiz līdz pat galēji nepatīkamām sajūtām un saindēšanās pazīmēm).

Iekļaujoties vielumaiņas procesos, noved pie ātras (dažkārt pēc vienas vai divām heroīna lietošanas reizēm), spēcīgas psihiskās un fiziskās atkarības.

 

Reibuma simptomi:

neparasta miegainība visdažādākajā laikā (iesācējiem);
palēnināts "stiepts" runas veids, bieži "atpaliek" no sarunas temata un virzības;
labsirdīga, pakļāvīga uzvedība;
rodas iespaids, ka lietotājs vienmēr iegrimis domās;
vēlas uzturēties vienatnē tumsā un klusumā, neraugoties uz diennakts stundu;
ļoti šauras acu zīlītes, nereaģē uz gaismas izmaiņām;
sliktā apgaismojumā pazeminās redzes asums;
pazeminās jūtīgums pret sāpēm.

Narkotiku iedarbība turpinās 6 līdz 12 stundas.

Ja opiātu lietošana jau kļuvusi sistemātiska (regulāra ar noteiktu starplaiku starp lietošanas reizēm), tad pēc narkotikas iedarbības beigšanās sāk attīstīties abstinences (paģiru) sindroms – obligāta opija narkomānijas sastāvdaļa, kas ir fiziskās atkarības pazīme.

 

Abstinences (paģiru) sindroma parādības:

 

nemiers, spriedze, nervozitāte;
ja fiziskā atkarība ir neliela un abstinences sindroms parādās vieglā formā, tad tas atgādina saaukstēšanos: ātri parādās un ātri pāriet;
strauji paplašinās acu zīlītes, acis kļūst sarkanas, sāk asarot;
iesnas un šķavas;
kuņģa darbības traucējumi, caurejas;
bezmiegs;
spēcīgas lauzošas sāpes visā ķermenī;
izteikta tieksme pēc narkotikām.

 

Sistemātiskas lietošanas pazīmes:

biežas un straujas garastāvokļa un aktivitātes maiņas, neatkarīgi no situācijas;
traucēts miega un nomoda režīms;
nedabiski šauras zīlītes;
bieži nespēks (neizskaidrojams);
periodiski mainās reibuma stāvoklis ar abstinenci.

 

Opiātu lietošanas sekas:

Medicīniskās:

ļoti liels risks saslimt ar AIDS un hepatītu, lietojot vienu šļirci;
narkotiku sliktās kvalitātes dēļ cieš aknas – aknās deponējas etiķa anhidrīds, ko izmanto, gatavojot narkotiku;
pazeminās imunitāte, un tāpēc iespējams saslimt ar infekcijas slimībām;
lietotāju apdraud vēnu slimības;
bojājas zobi, jo tiek izjaukta kalcija apmaiņa organismā;
var iestāties potences traucējumi.

Ļoti reāli ir pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas, ieskaitot nāvi.

 

Sociālās:

zūd sociālās saiknes - ģimene un draugi;
zaudēts darbs;
kriminalitāte.

 

MARIHUĀNA UN HAŠIŠS (kaņepju preparāti)

Kaņepes aug apvidos, kur ir mēreni silts klimats. Jo tās augušas tālāk dienvidos, jo lielāks ir narkotiskais efekts no kaņepēm izgatavotajām narkotikām.

Marihuāna

Izkaltēta vai neizkaltēta zaļā kaņepes daļa. Gaišas, zaļi brūnas, sasmalcinātas lapas un ziedošā kaņepes augšdaļa. Var būt sastopama cieši sapresētos gabalos. Šo narkotiku smēķē, sajaucot ar tabaku.

 

Hašišs

Sveķu, ziedputekšņu un sasmalcinātas auga augšējās daļas maisījums – tumši brūna, blīva plastilīnam līdzīga substance. Hašišu smēķē, sajaucot tabaku pīpēs. Narkotikas iedarbība sākas pēc 10 – 30 minūtēm, un var turpināties vairākas stundas .

Visi kaņepju izstrādājumi pieder pie nelegālajām narkotikām.

 

Kaņepju preparātu lietošanas pazīmes

Visi negūst vienādas sajūtas, lietojot kaņepju preparātus. Līdztekus ļoti patīkamām sajūtām var rasties arī izteikti negatīvas izjūtas. Viss atkarīgs no garastāvokļa, organisma individuālajām īpatnībām. Raksturīga ir spēcīga bada un slāpju sajūta, apsarkušas acis.

Nelielas devas ieņemšana izraisa divējādas organisma reakcijas: gan relaksāciju, gan stimulāciju. Šo sajūtu var papildināt pastiprināta krāsu un skaņu uztvere, paaugstināts jūtīgums pret gaismu, jo acu zīlītes ir stipri palielinātas. Ja lietotājs ir šāda stāvoklī, tad nespeciālistam būs grūti pateikt, ka tas atrodas narkotiku reibumā, un to varēs noteikt tikai pēc ārējām pazīmēm.

Ja ieņemta liela deva, tad vieniem novēro palēninātu reakciju, sagurumu, neskaidru runu, bet citiem – emociju "uzliesmojumus", skaļus smieklus, iespējama agresivitāte, nemotivēta rīcība. Uzvešanās var kļūt neadekvāta. Dažkārt var sākties halucinācijas. Iespējams, ka narkotiku lietotājs vairs "nesajūt savu ķermeni", tam ir izkropļota telpiskuma izjūta, kas izraisa bailes un paniku.

Telpā ilgi saglabājas raksturīga (dedzinātu auklu) smaka, ar kuru mēdz piesūkties arī apģērbs.

 

Lietošanas sekas:

ilgstošas lietošanas rezultātā noteikti veidojas psihiskā atkarība; atkarībā no vecuma, lietošanas biežuma un organisma individuālajām īpatnībām, atkarības veidošanās ātrums un smagums dažādiem cilvēkiem var stipri atšķirties;

atkarības stadijā smēķēšana vairs apmierinājumu nesniedz, taču kļūst par nepieciešamību; gaidītā efekta trūkums noved pie tā, ka tā sasniegšanai tiek lietots alkohols vai citas narkotikas;

abstinences stāvoklī slimnieku moka bezmiegs, viņš kļūst nervozs, satraukts;

smēķēšana veicina bronhīta, emfizēmas, plaušu vēža rašanos; pazeminās imunitāte;

laika gaitā izmainās raksturs, pasliktinās atmiņa, koncentrēšanās un prāta spējas, veidojas t.s. "amotivācijas" sindroms;

vīriešiem samazinās spermatozoīdu skaits un dzimumhormonu līmenis;

sievietēm izsauc – mēnešreižu traucējumus un neauglību.

 

AMFETAMĪNI

Tās ir narkotikas ar psihostimulējošu – uzbudinošu iedarbību.

Šai grupai pieskaitāmas sintētiskās vielas, kas satur amfetamīna savienojumus. Galvenokārt tiek ievadītas vēnā, lieto arī iekšķīgi.

Šīs narkotikas mūsu valstī iegūst no ārstnieciskajiem preparātiem, kas satur efedrīnu. Dabā efedrīnu satur augs, kas saucas "efedra".

 

Visbiežāk amfetamīnus izmanto šādi:

efedrons – lietošanai sagatavots šķīdums, ko iegūst ķīmiskas reakcijas rezultātā; tam ir rozā krāsa, tas var būt caurspīdīgs un smaržot pēc vijolītēm;

pervitins, metamfetamīns – lietošanai sagatavots šķīdums, ko iegūst sarežģītas ķīmiskas reakcijas rezultātā; eļļains šķidrums, dzeltenā krāsā vai caurspīdīgs, smaržo pēc āboliem;

efedrīns – balti kristāli, ko iegūst no efedras auga; to lieto ārstniecībā, kā arī, lai iegūtu efedronu un pervitinu, visbiežāk, izmantojot ārstnieciskus preparātus;

"speed" – lietošanai gatavi dzeltenīgi kristāli, ko ieelpo, smēķē vai šņauc.

Šo narkotiku lietošana visbīstamākā ir pusaudžu vecumā, jo psihes traucējumi sākas ļoti ātri.

 

Amfetamīnu kopīgās īpašības

Izraisa eiforisku sajūtu, paaugstinātu uzbudināmību. Reakcija pēc pirmā lietošanas mēģinājuma var būt visdažādākā – no spēcīgas tieksmes pamēģināt vēlreiz līdz izteikti negatīvām sajūtām, iespējama arī saindēšanās.

Amfetamīnu iespaidā mazinās vajadzība pēc miega un ēdiena.

 

Lietošanas pazīmes:

 

pārmērīgs kustīgums;
pļāpīgums;
darbošanās ir neproduktīva un vienveidīga;
nav bada sajūtas;
izjaukts miega un nomoda režīms;
iestājas spēcīga seksuālā tieksme.

Narkotikas iedarbība ilgst no 2 līdz 12 stundām (atkarībā no narkotikas tipa).
Veidojas psihiskā un fiziskā atkarība. Ilgstoši lietojot, deva nemitīgi jāpalielina.
Amfetamīna narkomānijai raksturīgi "plosti" – lietošanas periodus nomaina "tukšie" periodi, kuri laika gaitā kļūst arvien īsāki.
Abstinencei raksturīgas spēcīgas depresijas un disforiski (dusmu) simptomi. Paaugstināta miegainība, ko nomaina nervozitāte, agresijas lēkmes. Vēlāk rodas nepamatota trauksmes sajūta un aizdomīgums. Iespējami pašnāvības mēģinājumi.

 

Amfetamīnu lietošanas sekas:

nepārtraukta amfetamīnu lietošana var provocēt latentas psihiskas saslimšanas;
sirds asinsvadu sistēmas un visu iekšējo orgānu bojājumi;
ļoti liels risks saslimt ar AIDS un hepatītu, lietojot kopējas šļirces;
aknu bojājumi narkotiku sliktās kvalitātes dēļ – aknās deponējas jods, kālija permanganāts un sarkanais fosfors, ko izmanto, izgatavojot narkotikas;
stipri pazeminās imunitāte, tāpēc lietotāju apdraud infekcijas slimības;
rodas psihiska un fiziska atkarība;
ļoti reāli ir pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas, ieskaitot nāvi.

 

EKSTAZI (ecstasy, ekstāze) ir nelegāla sintētiska narkotiska viela.

Ķīmiskā savienojuma saīsināts nosaukums ir "MDMA". Pēc sava sastāva un iedarbības ekstazi ir līdzīgs stimulatoriem un halucionogēniem.

Pētījumi ir pierādījuši, ka ekstazi pazemina serotonīna (viela smadzenēs, kas nosaka cilvēka garastāvokli) daudzumu smadzenēs.

Tās ir baltas, brūnas, rozā vai dzeltenas tabletes, vai daudzkrāsainas kapsulas.

Bieži vien tabletes ir ar zīmējumiem. Tās visbiežāk izplata nakts klubos, diskotēkās, plaši izplatītā arī viltotu tablešu pārdošana (kas vispār nav MDMA, bet satur LSD, amfetamīnus un citas vielas).

 

Reibuma simptomi:

Vielas narkotiskā iedarbība ilgst no 3 līdz 6 stundām, palielinās izturība, jūtams fiziskā spēka pieplūdums, paātrinās visas organisma reakcijas, sajūtas kļūst spilgtākas. Šīs narkotikas iespaidā tās lietotājs var izturēt ārkārtējas fiziskas un emocionālas slodzes, negulēt un nejusties noguris. Kad narkotikas iedarbība beigusies, iestājas apātisks stāvoklis, cilvēks kļūst depresīvs, noguris un miegains. Šāds stāvoklis var ilgt vairākas dienas, jo organismam jāatjauno iztērētie spēki.

 

Lietošanas sekas:

ātri rodas psihiskā atkarība – bez vielas cilvēks vairs nav spējīgs produktīvi strādāt;
lietošana noved pie fiziska un garīga izsīkuma;
garīga iztukšošanās izraisa depresijas, pašnāvības;
Anglijā ir bijuši vairāki nāves gadījumi MDMA lietošanas rezultātā, ko izskaidro ar "siltuma šoku", kas rodas šo narkotiku iespaidā stundām ilgi dejojot karstās, nevēdinātās diskotēku telpās;
daži cilvēki ārkārtīgi jūtīgi reaģē uz MDMA, pat parastā MDMA deva tiem var būt nāvējoša;
pasliktinās organisma spēja pretoties slimībām, īpaši sievietēm veicina urīnceļu un dzimumorgānu slimības ;
negatīvi ietekmē aknu darbību, var izraisīt "dzelteno kaiti";

var kļūt par pēkšņas nāves cēloni, izraisot sirds mazspēju, asinsizplūdumus smadzenēs, plaušu darbības traucējumu un organisma atūdeņošanos.

Pašlaik jauniešu vidū ir izveidojusies pietiekami liela potenciālo ekstazi lietotāju grupa, kas jau atrodas stadijā, ko varētu nosaukt par sociālu atkarību no narkotikām.

 

HALUCINOGĒNI (psihodēliskas vai psihotomimētiskas vielas) ir vielu grupa, kuru lietošanas rezultātā rodas simptomi, kas līdzīgi psihozei, piem., halucinācijas, orientācijas zudums u.c. izmaiņas domāšanā un uztverē.

Halucinogēnu grupas robežas ir grūti diferencējamas, jo šinī grupā ietilpst 100 dažādas dabīgas un sintētiskas vielas, piem. LSD, psiloscibīns un psilocīns, atropīnu un ciklodolu saturošas un citas vielas.

 

LSD (lizergīnskābes dietilamīds)

Tā ir sintētiska narkotiska viela, kas tiek iesūcināta cukura graudā, želatīna plāksnītēs, papīra dzēšlapās (5 mm kvadrātiņos, kurus rotā iespiests attēls).

 

PSILOSCIBĪNS UN PSILOCĪNS

Tās ir dabīgas narkotiskas vielas, ko satur īpašas sēnes ar tipisku ārēju izskatu: bāla smilšu krāsa, tievs, līks kātiņš, spica zvanveida galviņa.

 

CIKLODOLU, ATROPĪNU, DIMEDROLU SATUROŠAS VIELAS

Šie medikamenti tiek pārdoti aptiekās. Tos izraksta ārsti iekšķīgai lietošanai. Pārsniedzot paredzētās medikamentozās devas, ļaunprātīgas lietošanas gadījumā veidojas atkarība. Šinī grupā ietilpst arī tarēns (FOV), kas bija sastopams padomju armijas individuālajās aptieciņās, un ko bieži kā halucinogēnu izmanto pusaudži.

 

Halucinogēnu reibuma pazīmes:

paātrināts pulss, paaugstināts spiediens;
paplašinātas acu zīlītes, roku trīce, ādas sausums;
reibums saistīts ar izmaiņām laika, telpas, attāluma sajūtās un sava ķermeņa uztverē, rodas nereālas ilūzijas un halucinācijas.

LSD iedarbību parasti apraksta kā "ceļojumu".

 

Lietošanas sekas:

LSD var provocēt latentas psihiskas saslimšanas, izsaucot mānijas, paranoiju, šizofrēnijai līdzīgus stāvokļus;

LSD var izsaukt izteiktus trauksmes stāvokļus un panikas lēkmes, arī agresiju, tās var būt ne tikai narkotiku lietošanas laikā, bet arī parādīties vēlākā laikā pēc lietošanas;

LSD lietošanas iespaidā mainās lietotāju personība;

LSD vājina spriešanas spējas; LSD iespaidā nedrīkst vadīt transporta līdzekļus un darboties ar citiem mehānismiem.

 

INHALANTI

Šajā grupā ietilpst narkotiskas iedarbības gaistošas vielas. Tās ir sadzīves ķīmijas vielu sastāvā: krāsvielās, šķīdinātājos, līmēs, lakās.

Pašas par sevi inhalanti nav narkotikas. Reibuma sajūta rodas, ja šīs vielas organismā nokļūst lielākā daudzumā.

Tādā gadījumā reibums ir viens no simptomiem, kas liecina par saindēšanos ar inhalantiem. Šim stāvoklim raksturīgi kustību koordinācijas traucējumi, halucinācijas, miegainība, iespējama lietotāja neadekvāta rīcība.

Efekts zūd strauji, tādēļ lietotāji bieži atkārto vielas ostīšanu. Inhalantus parasti lieto jaunākā un vidējā skolas vecuma pusaudži.

 

Lietošanas sekas

izraisa toksisku nieru, aknu bojājumu;
var iestāties nāve – pārdozēšanas, noslāpšanas, sirdsdarbības traucējumu rezultātā;
veicina pneimoniju, bronhīta rašanos;
veidojas neatgriezeniski galvas smadzeņu bojājumi – pavājinās atmiņas, interešu zudums, uztveres spēju pazemināšanās, pat plānprātība;
palielina iespēju rasties apdegumiem un citiem nelaimes gadījumiem.

 

KOKAĪNS (kreks)

Kokaīns ir narkotiska viela, ko iegūst no kokas krūma lapām. Kokaīns, līdzīgi amfetamīniem, ir stimulants, bet tā darbība ir īslaicīgāka. Kokaīna hidrohlorīds ir balts pulveris, kuru var iešņaukt un injicēt.

Kreks ir ķīmiski pārveidots kokaīna hidrohlorīds kristālu veidā, ko izmanto smēķēšanai.

Kokaīna lietošana mazās devās izsauc īslaicīgu reibumu, ko pavada mundrums, paaugstinātas uztveres spējas, labsajūta.

 

Reibuma simptomi

Kokaīna lietošana mazās devās izsauc īslaicīgu reibumu, ko pavada mundrums, paaugstinātas uztveres spējas, labsajūta.

Reibums var arī izpausties negatīvi ar baiļu sajūtām. Lielākas lietošanas devas var novest pie nekontrolējamas un agresīvas rīcības, it sevišķi kopā ar alkoholu.

Fiziskie simptomi uzrāda paātrinātu sirdsdarbību, elpošanu, ķermeņa to paaugstināšanos, svīšanu, bālumu, mazinās nepieciešamība pēc miega un ēdiena.

Kokaīns organismā ļoti ātri noārdās, tāpēc tā bieža lietošana nelielās devās var dienas laikā radīt pārdozēšanas iespējas.

Lietošanas sekas:

ēstgribas un svara zudums, bezmiegs;

nepārtraukta lietošana var izraisīt depresīvus stāvokļus, aizdomīgumu, psihomotoru uzbudinājumu, izsaukt halucinācijas un psihozes;

injicējot kokaīnu, pastāv risks saslimt ar hepatītu un AIDS, bojāt vēnas, radīt trombozes un abscesus;

pārdozēšanas rezultātā rodas krampji, elpošanas traucējumi, ļoti augsta ķermeņa t°;

veidojas izteikta psihiska atkarība.

 

BARBITURĀTI UN TRANKVILIZATORI (miega un nomierinoši līdzekļi)

Ļaunprātīgi bieži tiek lietoti dažādi nomierinoši un miegu izsaucoši medicīniski preparāti: trankvilizatori un barbiturāti, antidepresanti un citas vielas. Tos bieži izraksta ārsti, kad nepieciešams mazināt trauksmi, veicināt miegu, panākt muskuļu relaksāciju, kā arī pretkrampju efektu.

Parasti lietošana ir iekšķīga, bet dažreiz lieto arī injekciju veidā. Šīs vielas ir dažādas krāsas un izmēra tablešu, kapsulu, pulveru un ampulu veidā.

Šo vielu reibuma simptomātika ir līdzīga alkohola reibumam – eiforija, miegs ar emocionālu nestabilitāti, uzmācība, lēna domāšana, miegainība, neskaidra valoda un kustību traucējumi, dažreiz arī apdullums.

 

Miega un nomierinošu līdzekļu lietošanas sekas:

ātri iestājas izteikta psihiska un fiziska atkarība, aug medikamentu lietošanas tolerance - lai sasniegtu to pašu efektu devas jāpalielina;
abstinences (paģiru) sindroms pēc lietošanas ir diezgan smags, it sevišķi lietojot barbiturātus – tas izpaužas kā nemiers, depresija, bezmiegs, pat suicīdas tendences, lauzošas sāpes lielajās locītavās, iespējamas ilgstošas psihozes delīrija veidā un krampju sindroms;
šīs psihotropās vielas no organisma izdalās lēni, abstinences sindroms ilgst nedēļām, pat mēnesi;
bieži uz ādas rodas dažādi strutaini izsitumi;
var rasties distrofiskas izmaiņas aknās, sirds muskulī.